Es atkal iešu uz skolu. Uz Tavējo, Kungs. Jo Tavā skolā māca kļūt par jauno cilvēku. Māca no jauna paļauties uz Tevi, svētais Dievs, no jauna māca uzticēties un no jauna māca atzīties – tajā, ka joprojām nezinu. Tajā, ka man sāp, un tajā, ka pati esmu sāpinājusi.
Es atkal iešu uz Tavu skolu, Kungs, jo tur māca arī prieku. Bērnišķīgu un naivu, un tik ļoti vajadzīgu. Māca skaļi smieties un no sirds uzsmaidīt pasaulei, jo, atteikdamās no Dieva, tā bieži izskatās tik skumja.
Man ir jāiet Tavā skolā, Kungs, tāpēc, ka joprojām daudz labāk man padodas mīlēt vārdos, nevis darbos un patiesībā. Skaitīt to, kas ir, nevis pieņemt to, kā trūkst. Lūgt: “Kungs, dod man!” – nevis paļāvīgi teikt, ka Tu zini labāk, tāpēc es gaidīšu un nekurnēšu, kad neizdodas un nenotiek pēc mana prāta...
Svētais Dievs, atkal un atkal māci manai sirdij, ka Tu visu dari labu – tādu Tu radīji pasauli pirmajā rītā, un tādu Tu radi manu dzīvi katru rītu. Ar smiekliem un ar asarām, ar draudzību un ar vientulību, ar mīlestību un ar ilgām, ar zemi un ar Debesīm, kas jau ir klātesošas, jau atvērtas.
Kad būšu iemācījusies, ka tajā visā Dieva mīlestība ir vienlīdz stipra, tas būs mans diploms, vissvinīgākais izlaidums un puķu pušķis no eņģeļu rokām.
Mieram tuvu
No comments:
Post a Comment