Ik pa laikam es apmaldos sapņos, kad nav neviena traucēkļa manai iztēlei. Pārtikt no sapņiem, pārtikt no kāda mīļa un laba. Sapņot par siltām vasarām - iemigšanu pie ezera, pusdienošana saulrieta gaismā uz palodzes malas, ceļošana, saulrieti jūras krastā. Draugu sarunas un Liepājas vejš matos. Kaut kas viegls un maigs dvēseles dziedināšanai. Šobrīd varu teikt, ka esmu tālu no šīm ilūzijām. Dažreiz dzīve ietver nebeidzamu atdošanos visiem citiem, izņemot to, par kuru prāts nebeidz domāt. Jā, esu iestājusies universitātē, kurā nemaz nebija tik viegli tikt iekšā, man vajadzētu justies ārkārtīgi laimīgai, bet ir brīži,kad gribas sakravāt savu mugursomu un ceļot, kur katra diena ir piedzīvojumu vērta un tā atnes nezināmo. Ceļojot esu laimīga, bet šobrīd vēl īsti nezinu vai tas nav tikai tāpēc, ka gribas uz kādu laiku aizmukt no visiem un visa. Ir vajadzīgs savs laiks, lai tam visam nobriestu un justu, kad ir īstais laiks doties. Tikai dažiem šīs lietas ir saprotamas un pieņemamas izdarības ielās, agri rīti, vēli vakari un otrādāk. Spēja sapņot un nepagurt, lai neatkāptos no saviem mērķiem - tas ir vērtīgākais, kas man pieder!
