mazs stūrītis pārdomām

|Šodien ir 6diena! Atgriezos no laukiem, bet ir tāds dīvains nogurums. Laikam no pastaigas pa mežu un svaigā gaisa, kas šeit pilsētā man pietrūkst. Saprotu,ka vajadzētu izdarīt dažas svarīgas lietas, bet gribas paņemt grāmatu ''Laika ceļotāja sieva'' - ielīst gultā zem segas un izdzīvot vēl kādu dzīvi. Dažreiz tas tik ļoti palīdz atslēgties. Vispār pēdējā laikā esmu atkarīga no grāmatu lasīšanas.

Pa nedēļu tika satikti arī sen nesatikti cilvēki. Domas par un ap, bet nē es esmu brīva kā putns, cenšoties atrast savas debesis lidojumam, cerot, ka lidojot pareizajā virzienā neaplauzīšu spārnus.

Kaut kur tomēr lasīju, ka sāpes spēj apgriezt spārnu un atņemt spēju lidot. Un ja tas turpinās ilgu laiku, tu gandrīz vari aizmirst, ka visupirms esi radīts lidošanai.

Dažreiz šo līdzību saskatu savos līdzcilvēkos un ceru, ka tas nekad nenotiks ar mani. Mums vienmēr šis ir jāatceras, lai kas arī notiktu, mēs nedrīkstam aizmirst, kam esam radīti.

Ja cilvēks kaut ko meklē, šis ''kaut kas'' meklē arī viņu. /P.Koelju - "Alefs"/

Pieredzēt to, ko citi tikai redz...........

Vizītkarte:

Notikuma vieta: Liepāja

Notikuma laiks: 2011. gada 19. – 29. jūlijs

Dalībnieku skaits: 22

Iesaistītās valstis: Latvija, Nīderlande, Igaunija, Slovākija.

Latvijas pārstāvētā organizācija: biedrība „Radi Vidi Pats’’

 Mums katram ir kāds sapnis, kuru dzīvē vēlamies piepildīt. Es vienu no saviem piepildīju un arī par to būs mans stāsts – mana pirmā starptautiskā jauniešu apmaiņa, kurai biju projekta koordinatore.

Viss sākās ar to, ka aizbraucu savā pirmajā jauniešu apmaiņā uz Spāniju 2009. gadā.

Un pēc tās arī dzima motivācija, ka noteikti pati gribu uzrakstīt savu apmaiņas projektu. Pēdējo divu gadu laikā, darbojoties jauniešu organizācijā Radi Vidi Pats, tika uzkrāta pieredze citos apmaiņas projektos. Pagājušā gada maijā Slovākijā biju uz kontakveidošanas semināru, kur arī iepazinos ar līdzīgi domājošiem jauniešiem.

Tur arī vizuāli attīstījām manu ideju par riteņu pārstrādi. It kā viss labi, partneri atrasti un ideja arī gatava, bet esot atpakaļ Latvijā, sāku domāt vai man tas jaunam skuķim būs vispār pa spēkam 20 gadu vecumā ko tādu paveikt, jo tur biju viena no jaunākajām dalībniecēm.
            Bet ziniet – izdevās! Liels paldies man ir jāsaka maniem organizācijas Radi Vidi Pats biedriem un it īpaši Agatai, kura mani atbalstīja un iedvesmoja. Ja rakstīšanas procesā, kaut kur iestrēgu ar idejām, tad viņa man palīdzēja tikt uz priekšu.Tam pa vidu vēl biju uz vienām apmācībām uz apstiprināto projektu tikšanos, kur mūs mazliet jau sagatavoja, tam, ko varētu sagaidīt no mūsu projektiem. (Bet realitātē piedzīvot to visu bija pavisam citādāk :D)

Nacionālās aģentūras apmācībās.

Brīdī, kad projekts bija apstiprināts, bija liels prieks un tas nozīmēja to, ka nu vairs nav kur atkāpties. Jūnijā sākumā mums Latvijā notika iepriekšējā plānošanas vizīte ar valstu līderim no Latvijas, Igaunijas, Slovākijas un Nīderlandes. To man palīdzēja vadīt mūsu brīvprātīgā Natālija no Serbijas. Pirms tam gatavojāmies arī šai vizītei, kur visas lietas ar Natāliju man ,protams, bija jāizrunā angļu valodā, kas ,protams, man bija izaicinājums, cik labi spējam sagatavoties vadīt kādu pasākumu citā valodā. Plānošanas vizīte noritēja ļoti veiksmīgi, jo visi līderi jau tad savā starpā sadraudzējās un nevarēja sagaidīt, kad sāksies pati apmaiņa. 

19.jūlija vakarā viņi ieradās – visi slovāki, igauņi, nīderlandieši un latvieši, kopā bijām 22 jaunieši. Nu viņi visi bija Vides mājas sētā un man bija jāsāk saorganizēt internacionālā jauniešu grupa, izaicinājums man un jautri viņiem. Jo viņu priekšā nebija nopietna, veca tante, bet gan jauna smaidīga meitene. Un uzreiz varu pateikt, ka ar dzimumu vienlīdzību mums šoreiz neizdevās, jo puišu bija vairāk. Pa dienu vēl uztraucos par vienu no Nīderlandiešu dalībniekiem, kurš gandrīz nokavēja lidmašīnu, bet beigu beigās viss bija kārtībā.

 Pirmais vakars kopā tika pavadīts ļoti jauki. Devāmies uz jūrmalu, kur notika arī iepazīšanās vienam ar otru, kopīga saulrieta vērošana, vakara pelde. Pa dienu taisot dalībnieku sarakstu biju pamanījusi, ka vienam no nīderlandiešu dalībniekiem tajā dienā bija dzimšanas diena, tad arī viņu pludmalē apsveicām ar kliņģeri un jaukā svecīšu noskaņā nobeidzām pirmo vakaru.

Pirmais kopīgais rīts. Man tas bija smags, jo biju gulējusi tikai dažas stundas. Bija jāceļas agri, jo bija lietas, kuras vēl bija jāpaspēj izdarīt pirms paši dalībnieki bija piecēlušies. Nekad neaizmirsīšu kā ar Natāliju pa nakti vēl parunājām nākamās dienas aktivitātes, jo pirmo dienu bijām paņēmušas uz saviem pleciem no aktivitāšu organizēšanas puses. Pārējiem līderiem ļāvām gulēt un atpūsties (nākamreiz gan tā vairs nebūs). Atceros, ka abas bijām tik pārgurušas, ka tajā rītā pat aizgulējāmies un skriešus dabūjām skriet uz hosteli, kur dzīvoja dalībnieki, lai sagatavotu viņiem brokastis. Brīvprātīgā Marta no Portugāles tikmēr palīdzēja mums taisīt pasākuma programmu. Pirmajā rītā es jau biju skrējienā.     Pirmās divas naktis dzīvoju Vides mājā pie Natālijas, bet tad pārvācos uz republikas ielas hosteli pie pārējiem, jo ar visiem kopā tomēr bija foršāk, kaut arī Vides mājas balkons bija ļoti ērts:)
Desmitos mums sākās programma. Projekta aktivitātes mums notika Vides mājā. Kamēr dalībnieki brokastoja, tikmēr mēs ar Natāliju sagatavojām visu Vides mājā. Dienas otrajā daļā ar pārējiem līderiem uztaisījām sapulci precizējot katra līdera uzdevumus, kurus jau iepriekš bijām izrunājuši iepriekšējā plānošanas vizītē. Tas bija tas, kas apmaiņai un man bija vajadzīgs, savādāk jau pirmajā dienā domāju, ka neizdzīvošu līdz apmaiņas beigām. Bet viss izvērtās ļoti labi, iesākumā jau vienmēr ir maziņš stresiņš, bet tas viss piederās pie piedzīvojuma.

Pirmais rīts, izskatījās, ka dalībnieki bija ļoti apmierināti un laimīgi. Jo man kā projekta koordinatorei bija svarīgi, lai visi justos labi. Bija saulaina diena un varējām sākt mūsu iepazīšanās aktivitātes un visu pārējo. Man bija prieks, ka spējām vienoties ar līderiem un katrs bija atbildīgs par kādu no programmas daļas. Apmaiņas pirmās dienas dalībnieki iepazinās viens ar otru un apkārtējo vidi. Katrs parādīja savu labo piemēru, kā no kaut kā jauna lietota var izveidot otreizlietojamas lietas. Katra valsts prezentēja pārējiem savas idejas. Takā apmaiņa mums bija par riteņu pārstrādi, tad pašus riteņus modelējām, taisījām un krāsojām četras dienas. Citam pat nepietika un vajadzēja vairāk.
Dalībnieki bija tik ļoti aizrāvušies ar šīm riteņu darbnīcām, ka bieži vien pat izlaida tējas pauzes, lai tikai ātrāk varētu ķerties klāt riteņu taisīšanai. Pie riteņu darbnīcām mums bija pieaicināti eksperti: Toms Erenpreiss, kurš iepazīstināja ar riteņu attīstības vēsturi un Gatis Kreicbergs, kurš palīdzēja riteņu konstruēšanā.

Pie riteņu konstruēšanas viņi darbojās internacionālās grupās, kas labāk palīdzēja iepazīt citu valstu kultūru. Septītajā dienā devāmies izmēģinājuma braucienā uz saunu ārpus Liepājas, tie bija 14km kurus jaunajiem velosipēdiem vajadzēja pieveikt.
Tā bija atslodzes diena, kad dalībnieki varēja tikt ārpus pilsētas. Tam visam pa visu mums bija nacionālie vakari, kurs katrs savu valsti prezentēja kādā veidā vien gribēja. Pārsvarā tā bija deja, prezentācija vai kāda interaktīva spēle.

Projekta laikā jaunieši ne tikai taisīja riteņus, bet arī iepazina Liepājas apkārtni un devās ekskursijā uz Karostas cietumu. Apmaiņas pēdējā dienā mēs devāmies galvenajā noslēguma parādē pa pilsētu. Jauniešiem bija gan pašu izgatavoti kostīmi, gan maskas, tādā veidā piesaistot Liepājnieku uzmanību. Gan Liepājas visiem, gan iedzīvotājiem bija iespēja redzēt šo parādi ar jaunizveidotajiem velosipēdiem un kā saka paši dalībnieki, viņiem parāde esot ļoti patikusi.

Domāju, ka tieši šī apmaiņa par velosipēdiem ir īsts pierādījums lieliskam projektam, kur pēc tam dalībniekiem ir redzams taustāms rezultāts. Nīderlandiešiem viņu zemē ir daudz salūzušu velosipēdu, tāpēc viņi šo ideju aizvedīs līdzi uz savu valsti, lai arī tur sāktu no vecām velosipēdu detaļām taisīt jaunus riteņus. Visi dalībnieki no šī projekta sev ieguva pozitīvas emocijas un gandrīz visi apgalvoja, kad atgriezīsies mājās viņi varēs salabot savus saplīsušos velosipēdus, jo nu zinot kā tas ir jādara.

Protams neiztikām arī bez balītēm, jo ja dienas laikā skrēju vairāk apkārt par organizatoriskām lietām, tad vakaros izmantoju visas iespējas, lai pabūtu kopā ar visu grupu un tākā dzīvojām centrā, tad visiem iemīļots bija Fonteins. PIlnīgi pati nesaprotu uz kādām baterijām visu projekta laiku dzīvojos, jo pa nakti tikai dažas stundas tika gulētas un no rīta man bija jābūt pirmajai augšā, lai palīdzētu sagatavot brokastis un būtu gatava programmai.

Dzīvojot hostelī, mēs nebijām vienīgie, kas tur uzturējās un visu laiku iepazināmies ar dažādiem ārzemniekiem no Austrālijas, Anglijas, Francijas, Zviedrijas, Jaunzēlandes.tas bija kārtīgs kultūras kokteilis. Nebija viegli, kad projekts notika Summer Sound festivāla laikā. Nebiju domājusi, ka Vides māja būs jānorobežo ar sarkano lenti, jo iereibušie festivāla apmelētāji bija tik ļoti  ieinteresēti mūsu pasākumā, ka nevarējām no viņiem tikt vaļā. Pa nakti daži gudrīši bija izmantojuši pirmā stāva terasi, kur pārlaist nakti un nākamā dienā lūdzās, lai viņiem izīrē dīvānu. Nu katrā ziņā mums gāja jautri :)
Šī bija man pirmā jauniešu apmaiņa un nedomāju, ka tās būs pēdējā. Šajās desmit dienās esmu izgājusi cauri asarām un priekiem, bet tas ir bijis to vērts. Esmu ieguvusi neatsveramu pieredzi savai turpmākajai dzīvei. Izgaršoju emociju virpuli visdažādākajos veidos un viennozīmīgi varu teikt, ka šīs divas nedēļas gan manu, gan dalībnieku dzīvi padarīja daudz krāsaināku.

Vislielāko gandarījumu saņēmu apmaiņas noslēgumā, kad pēdējā vakarā daudzi no dalībniekiem man pienāca klāt personīgi un pateicās par šo iespēju, ka esmu noorganizējusi šo projektu priekš viņiem J Tā sajūta bija tik forša!

Nedēļas nogale Ungārijā

Nu tā, knapi 2 nedēļas biju mājās un atkal lidoju prom no Latvijas. Šoreiz gan uz īsaku laiciņu, nekā iepriekš. Mana ceļojuma mērķis bija apmaiņas projekta plānošanas vizīte valstu līderiem, lai visu saplānotu, izrunātu un maijā atgrieztos uz pašu apmaiņu, bet šoreiz gan kopā ar visu Latvijas grupu.:)
Man sanāca lidot caur Prāgu un tāds pats bija mans atpakaļ ceļš, norgurdinoši, bet to vērts.
Iespaidi par pirmo dienu.Mani ar 10 minūšu nokavēšanos lidostā sagaidīja Ungāru līderis Tamās. Ar viņu pa kādiem 4 vilcieniem noskrējāmies līdz nokļuvām gala mērķī, kur man bija jādzīvo. Es jau ļoti nopriecājos, kad izkāpu Budapeštā no lidmašīnas un bija silts, pat silsts lietutiņš lija, kas man uzreiz atgādināja vasaru. Es jau tiešām biju sagatvojusies +padsmit grādiem, ka būs tur silts, bet jau nākamajā dienā sapratu, ka ar laika prognozēm biju mazliet nokļudījusies, jo tur bija gandrīz tāds pats laiks, kāds Latvijā, tikai bez sniega.Tiku izmitināta spāņu brīvprātīgās meitenes apartamentos, kura pati šīs dienas pavadīja Polijā, tāpēc man neizdevās viņu satikt, tāpat kā francūzi, kurš arī tajās dienās bija devies prom projektā. Pats ofiss šai organizācijai interesants, jo viss atrodas vienā ēkā. Man bija jauka sagaidīšana, jo pats organizācijas boss Išti man piedāvāja Latvijas kvasu, jo pirms dažām dienām bijis Latvijā, ka arī tēju uztaisīja krūzītē ar Gulbenes pilsētu, kuru viņš nopirka kā suvenīru. Šajās dienās arī iepazinos ar diviem čehu brīvprātīgajiem - pāri , kurš dzīvo laukā tādā kā nature būdiņā un sauc viņi to par - Jurtu. To ir taisījuši mongoloīdi un no iekšpuses paskats bija daudz intereserantāks nekā no ārpuses un tajā viņi pavadījuši arī visu ziemu.Tā teikt īsti dabas bērni.:)
Nākamā dienā piecēlos agri, jo pie loga čivināja putni, biju jau piemirsusi,ka tā ir viena no pavasara sastāvdaļām. Pa dienu ar čehu meiteni devāmies riteņu braucienā gar ezeru. Vakarā ieradās arī pārējie līderi. Izņemot divus Ungārus, kuri bija pie mums pa vasaru, es tur nevienu nepazinu. Smieklīgi, jo visi bija ieradušies ar otrajām pusītēm, izņemot mani un itāļu meiteni - Laru, kura vispār neizskatījās pēc itālietes, jo viņai ir gaisī brūni mati un gaiša acu krāsa. Tādu itālieti satiku pirmo reizi, bet viņas vecāki ir itāļi un viņas brālis gan esot tumšs, īsts itālis.. Vakarā mums bija pasēdēšana brīvā stilā, vienam otru iepazīstot. Pārējie tur bija  no Ungārijas, Čehijas, Itālijas un Austrijas.
Nākamā dienā es gan aizgulējos un čehu džeks atnāca mani peicelt, bet veids kādā viņš to izdarīja bija ļoti mīļi. Viņš bija apsēdies man pretī uz grīdas un spēlēja uz ģitāras dziesmu, pats arī dziedāja. Sākumā es domāju, ka es sapņoju, bet tas nebija viss sapnis, bet īstenība. Tas bija ļooti jauki un no viņa puses deva man lielisku iesākumu dienai, jo piecēlos ar labu garstāvokli, kaut arī mazliet aizgulējos.Pēc tam,protams, kopīgas brokastis un tad ķērāmies pie galvenā darba, paša projekta un visām lietām, kas ar to bija saistītas. Mans rezumē -  man tiešām būs jāsamaklē ļoti motivēti dalībnieki un jau tagad ir atsūtītas ļoti daudz pieteikumu anketu, tākā izvēle nebūs viegla.
Bijām apskatīt arī norises vietu, kur maijā notiks pati apmaiņa. Vakarā ar Tomi,Orshi un Laru devāmies uz Budapeštu. Sākumā domājām, ka jaizmanto iespēja Budapeštā un jāredz naksts dzīve, bet mums abām ar itāļu meiteni agri bija jādodas uz lidostu un knapi 3 h pagulējām, kad 4:00 jau bija jādodas prom un jāmeklē kā nokļūt līdz lidostai. Izdevās mums viss veiksmīgi bez kavēšanās. Tur arī šķirāmies. Bet tālāk man ar nebija garlaicīgi. Tad arī nonācu pie atziņas, ja ceļo viena, Tev ir lielākas iespējas iepazīties ar stirpā dzimuma pārstāvjiem, bet manā gadījumā tas mani neinteresēja vairāk par to, cik man nāca miegs un gribējās mājās. Budapeštas lidostā iepazinos ar vienu irākieti, kurš arī lidoja viens pats un tieši ar to pašu reisu ar kuru es. Negribēju būt nepieklājīga un lidostā jau ar viņu runājos, bet kad iekāpām lidmašīnā, es domāju, ka tas ir kāds joks.Sanāca, ka  viņš man apsēdās tieši aiz muguras un vēl gribēja samainīties, lai varētu sēdēt man blakus un lidojuma laikā turpināt sarunu. Es pašā sākumā jau mēģināju notēlot, ka guļu un aizmigu pa īstam. Labi, ka pēc tam varēju palikt viena, jo viņam bija jāskrien uz nākamo reisu uz Grieķiju, kur pats arī dzīvo savā mājā, kā arī aicināja mani pie sevis ciemos.Bet man šoreiz pietika jau ar viņa stāstu, par manu vārdu.
Interesanti ir ceļot un man laikam šie tripiņi nekad nav bijuši garlaicīgi.
:)

Take opportunities in Stavanger city

Ká jau minéju esot sheit nosédét mierá nespéju:) Péc manas draudzenes  Zanes ieteikuma, pieregistrejos Couchsurfing! Nedomáju, ka tieshám tik labi nostrádás, ka jau péc 3 dienám nonácu Gnu bárá, kur notika Couchsurfing meetings un satiku cilvékus no dazádám pasaules malám. Tátad visu no sákuma. Couchsurfing iepazinos ar Charlotti. 18 gadígu norvégieti, kura mácás pédejo gadu vidusskolá un papildus skolai strádá, lai péc skolas pabeigsanas varétu celot 7 ménesus pa pasauli un vina to darís viena pati. Kad jautáju, kapéc, vinja man atbildéja, ka vél nezina, ko vélas dzívé tálák darít, ko mácíties, tapéc vina ir nolémusi celot, lai saprastu, ko ísti vélas savá dzívé sasniegt. Runájoties ar vinju piekéru sevi pie domas, ka tas ir tas, ko arí es gribétu darít. Tas man uzreiz atgádinája vasaru, kad ar Annu sédejám autobusá un braucám uz dziesmu svétkiem, abas vél ísti nezinájam, ko darísim tálák, kur mácísimies. Es vél nezináju, ka iestásos universitáté un Anna nezinája, ka dabús EVS projektu uz Spániju. Més abas tieshi runajám par to, ka jánem viens gads brívs un sos ménesus jácelo pa Eiropu ar stopiem, izmantojot iespejas couchsurfing utt, bez naudas, gandríz ká filmá Into the wild. Bet kaut ká tas tomér neaizgája lídz galam. Tad todien runájot ar Charlotti, sajutu, ka tas ir viens no maniem nepiepildítajiem sapniem. Bet vinja gan celos ar lidmasinas palidzibu un ir savam celojumam krájusi naudu vesela gada garumá( un Norvégijá algas nav no tam zemajám). Es ticu, ka visam ir savs laiks :) Un man prieks, ka ar vinu iepazinos, jo vinja ir meitene, kas centígi iet uz savu mérki, lai to piepildítu.Tátad Charlotte mani ari uzaicinaja uz sho meetingu, pirms tam mazliet pastaigájot pa pilsétu un parádot man centrá jaukás májinas, dazas tieshám káa no pasakám, krásainas ar interesantu dizainu. Kad nonácám báriná, es nebiju domájusi, ka man bútu vajadzéjis panemt lídzi pasi, protams, man pirmajá brídí soks. Nu beidzot, kad esmu viena atrbraukusi uz centru un tá bija man tikai otrá reize centrá, tad nu man bús jábrauc majás tikai délj tá, ka nebija dokumenti. Es visu savu maku izskatiju, iedodot vinjiem savu studentu apliecíbu, bankas karti, bet ne uz vienas no tám nebija dzimsanas gads. Mani izglába mana ISIC karte, kurai ísteníba jau sen bija beidzies terminjs, bet tomér ar dzimsanas gadu, bet security to nepamaníja :D Mácíba nr. viens - kad esi árzemés vnm nésá lídzi kádus dokumentus, kas paliecina, cik tev ir gadu. Nu, kad domáju, ka varésu uzelpot, náca nákamais pársteigums. Charlotte jau mani brídinája par to, cik báros viss dárgs, bet es nedomáju, ka bús daudz dárgáks neká veikalá, jo man jau veikala cenas liekas augstas salídzinájumá ar LV. Kad Charlotte man pateica, cik maksá tas alus, ko vinja pirka, es kádas vairákas reizes párprasíju, jo man likás, ka párklausíjos un sáku pat shaubíties vai vairs saprotu angliski ciparus, lídz ieraudzíju uz kvíts, ka neko nésmu párklausíjusies. Viens alus bárá maksá tik pat daudz, cik kleita uz atlaidém, nemaz nerunájot par kokteiliem. Tas bija mans dárgakais alus, ko esmu savá múzá nopirkusi. Mácíba nr.divi - vienmér skaidri uzzinát dzeramá cenu pirms to pérc. Centos nepardzívot un baudít vakaru, jo beidzot biju tikusi árá no májam un viena pati :)) Tur es satiku vél kádus 20 cilvékus no dazádám pasaules malám. Charlotte bija mazliet sajaukusi un vienam no grupas vadítájiem bija pateikusi, ka vinja atvedís meiteni no Igaunijas nevis no Latvijas :D un tas dzeks par godu man bija uzvilcis igaunijas futbola maiku :D bija jauki, ka vinjs centás, bet més kártígi izsméjámies par párpratumu :D Es neatceros visiem várdus, jo pirmajá vakara tas bija grúti, bet atceros no kuras valsts bija tie cilvéki, ar kuriem es runáju un ko vinji dara Norvégijá. Iepazinos ar Charlottes klasesbiedru, kurs ir apmainas students no Brazílijas un uz vienu gadu atbraucis, lai mácítos Norvégu vidusskolá. Táds ká apmainas students. Norvégu meitene, kura rikoja sho meetingu, katru reizi taisa tádu ká pieraxtu kladi, kur uzraxta, ká tevi sauc, cik vecs, no kuras valsts un kádás valodá runá. Meetingá uzreiz vareja pamanít péc sasveicináshanás no kuras kultúras katrs ir. Kad ieradás viens itális, kurs dzívo Norvegijá un pamaníja viesu gramatá, ka tur ir meitene no Latvijas, vinjs uzreiz gribéja mani redzét un iepazíties. Laikam Itáljiem ir ípashas jútas pret Baltijas meiteném :D Tur bija arí Indietis, kurs dzívo Norvegijá un vinjs man uzdeva jautájumus par to vai cittautiesiem ir grúti atrast kontaktu Latvijá ar vietéjiem it ípashi, ja ádas krása atskirás. Norvégijá vinjam esot gajis grúti. Ká vinjs pats teica, pirmos divus gadus redzejis tikai májas un darbu, jo vietéjie vinju nepienémusi dél ádas krásas. Tad vinjs atradis iespéju piedalíties shajos meetingos, kur péc ádas krásas nevienu neskiro un tá vinjam ir lieliska iespéja pavadít laiku cilvékos un iepazíties. No vienas puses man zél, ka pastáv shí diskriminácija, bet zinot sevi, ja man nebútu shí pieredze no jaunieshu apmainám un nebútu piedzívojusi kultúras shoku, tad varbút es sev arí prieksá liktu kádu barjeru, jo cilvéki médz baidíties no visa jauná un nezinámá, tápéc, ka vinji dzívo ar saviem stereotipiem un nevélas tos lauzt. Taja vakará satiku divas meitenes no Austrijas un Vácijas, kuras Norvegijá veic Eiropas Brívprátígo darbu. Projekta ilgums vinám ir viens gads, bet vinjas jau Norvégijá no tá ir pavadíjusas 4 vai 6 ménesus, ísti neatceros. Tad vél tur bija interesanta sieviete, kura nevienam neatklája no kurienes ir, bet arí dzívo Norvégijá, bet izklausíjás péc trakas spánietes péc kaut kádas spánietes. Kad runaju ar Norvégi, tad vinja mums abiem pastástíja, ká vinjai gájis, kad sheit atbraukusi un kad vinjai bijis draugs norvégis. Vinja teikusi vinam, ka grib honey, bet tas norvégis nav ísti sapratis vinju un aizgájis vinjai nopirkt medu. Vinjas mácíba nr.trís nekad norvégu dzekam, neteikt, ka gribi honey, jo vinjs to sapratís burtiski.:D Biju shoká, kad man likás, ka kads sák runát latviski. Man likás, ka párklausíjos, bet né. Viens argentínietis, kurs arí dzívo Norvégijá mácás latviesu valodu, jo vinja draudzene ir no Latvijas, tápéc vinjs zinája mazliet latviski. Kopá ar argentínieti un zviedrieti pasméjámies par dargajám cenám Norvégijá un es vinjiem pateicu, cik reizes létaks tas alus ir Latvijá un tad jau vinnji sméjás, ka es braucot shurp noteikti esmu pilnu bagázu ar alko atvedusi, tá bija puspatiesíba. :)

Shi bija tikai maza dalinja no tá, par ko runájámies vakara gaitá.Vakaru pavadíju sarunás ar dazádiem cilvekiem un bija interesanti vienlaikus sarunáties ar personám no tik dazádam kultúram :)Tas bija tas, kas man vajadzígs, un sen nebiju tá sméjusies, jo visu laiku kaut ko runajám un jokojámies :))

Valentindiena

Pulkstens ir gandríz pusnakts. Sanémos, lai pieliktos un uzrakstítu mazliet. Vakar pa nakti mégináju divas reizes un tás abas reizes netíshám izdzésu uzrakstíto, lai tresho reizi rakstítu man roka necélás :D Labák kaut ko bija palasít. Mazliet nepierasti, ka sho 2 nedélju laiká nésmu izlasíjusi nevienu grámatu, jo sheit nav mana sirds bibliotéka. Lasít jau internetá var, bet tas nav tas pats, kas turét roká grámatu. Nu nekas, kad atgriezíshos varéshu lasít, sheit labák padarít ko citu, jo man jau pietiks ar to, ka atgriezoties bús kártígi jásarauj mácíbu viela, nemaz nerunájot par to, ka bús "jádzívo" universitátes bibliotéká. Vakar mums bija jautra valentíndiena. Viss forshi. Iedzérám shampíti, kurs man ljoti garsoja, jo vinam bija tikai viens gráds :)  Tad bija svétku vakarinu gatavosana. Nopietns process, jo pavárs gribéja pacensties un uztaisít garshígu cepeti. Bet labákais tajá visá bija tas, ka visá májá vienu brídi pazuda elektríba. Visiem soks, arí mazajai Reichelai, kura sédéja vanná un bija párbijusies, kad palika tumsá. Labi, ka tajá brídí neskatijámies shausmu filmu.Jo tás bez emocijám skatíties nespéju un kur nu vél saspringtas filmas laiká palikt tumsá. Cepesha process bija apturéts. Pirmais jautájums bija, kas notiek? Otrais bija izsauciens: hei paskatities pa logu. Elektríba nebija arí pretéjam kalnam, tátad noticis, kas nopietns un nezina, kad tiksim atpakal pie elektríbas.  Pa to laiku uzreiz sadedzinajám  visá májá mazás svecítes, kuras radíja neaprakstámi jauku atmosféru.Mums pashiem bija savs gaisums.Ja godígi man pat garstávoklis palika labáks sezot svecíshu gaismá. Elektríba parádíjás aptuvni péc 30 minútém.Sanému arí jaukus noveléjumus no mánám druskám LV un draugiem árzemés.:))

The journey is more important than the destination.

14.02.2011

. . ar katru dienu iemilot sho zemi ar vien vairák.
 Dívaini, ka vél neskumstu péc majám, bet gan jau táds brídis uznáks.
 Vakar uzrakstíju ar roku rakstítu véstuli omítei ar opíti, neatceros, kad ko tádu viniem bútu rakstijusi, laikam pédéjo reizi, kad biju maza ciepa, bet tagad liela meitene. Míli un forsi tá, gribas viniem ar kádu priecinu sagádát, jo, esot Latvijá, apciemoju vinus katru nedélju.
Ísteníbá forshi dzívot kopá ar jaunieshiem(másicu un vinas draugu), taisít filmu vakarus (neatceros kad pédéjá laiká bútu noskatíjusies tik daudz filmu ká tagad), braucam uz veikalu iepirkties un tad kopígi gatavojam vakarinas. Edgaram lieliski padodas kúku cepsana. Kops esmu seit, vins jau paspéjis uzcept trís dazádas kúkas, tik gardas, kurám ir neiespéjami pretoties. Vii nu esot sheit gribas izbaudít péc iespéjas visu, kert pozitívás emocijas un mirklus. Káds man reiz teica, ka jájiet un jábauda mirklis, kurs neturpinásies múzígi. Un Tu nekad nezini vai Tev tiks dota arí otra iespéja, ko tádu piedzívot.
Sheit esot, mierá nosédét nespéju, sagribéjás piedzívojumus, bet par pashiem piedzívojumiem, pastástíshu mazliet velák. :))

Mazá chiepa.

Kerot foto, kad sédi autobusá. Attéls ne tuvu nestáv klát ístajai ainavai.

 Pa músu logu  biezi redzam lidmasinas.

First week in Norway

Nu arí es esmu nolémusi rakstít par to ká man sheit iet! Jau vairák ká nedélu atrodos Norvégijá, Stavangeras pilsétiná dienvidos. Já, dienvidos un man sheit nav sniega, ká visi citi varbút domá :D Te ir ljooti skaisti.:) Baudu pavasari. No dzívojamás istabas loga var redzét kalnus, údeni un fjordus.Naktí atkal smuki ká visa pilsétina kalná spíd ar mazám uguntinám. Vinjiem seit nav daudzstávu ékas, pársvará visi dzívo privatmajás.Vienu dienu gáju skriet gar fjordiem un tur visi skrien, vai nu iet, brauc ar ricukiem, ved pastaigá sunus. Viss tik sakártots, ka prieks skatíties ká cilvéki sheit dzívo. Esot sheit, laiks paskrien ljoti átri. Ir mazliet jocígi, ka esmu izrauta no tás dzíves ritma, kurs man ir LV - studijas, darbs, organizáciju sapulces, treninji, projekti un vél visas citas lietas. Tad sheit Tev pietiek laika pashai sev, lai padomátu, lai bútu laiks sakártot savas domas. Protams, Latvijas dzíve man tiek saistíta ar interneta palídzibu, galígi palaidusies nésmu :D bet katrá zinjaa sapratu, cik veselígi médz bút shadas búshanas prom no májám.Sheit tu spéj novértét, to, kas tev ir májás un arí saprast, ko varbút vérts ir dzívé pamainít.

No rítiem mani ar samílosanu piecel mazá princesíte.:) jo sheit vácu másicas mazo meitinju Reichelu.Vinja ir looti míla.:) Arí no mazajiem més spéjam sanemt tik daudz pozitívu emociju, prieka un mílestíbas. Vienu dienu gájám abas uz fjordiem barot pílítes. Nedomáju, ka tur bús trakas kaijas, kuras lidoja tik tuvu un bija tik daudz, ka man pat bails sametás un maize bija jáliek atpakal maisá, jo savádák vinas bija gatavas izraut to no rokám.

Tágad rakstot to ká man te iet, logá spíd saulíte un gribas jums páréjiem aizsútít to pashu siltuminju, kas mani tagad silda pa logu :)


p.s sorry, par rakstíbu, man sheit kaut ká nestrádá garumzímes.;)