Vizītkarte:
Notikuma vieta: Liepāja
Notikuma laiks: 2011. gada 19. – 29. jūlijs
Dalībnieku skaits: 22
Iesaistītās valstis: Latvija, Nīderlande, Igaunija, Slovākija.
Latvijas pārstāvētā organizācija: biedrība „Radi Vidi Pats’’
Mums katram ir kāds sapnis, kuru dzīvē vēlamies piepildīt. Es vienu no saviem piepildīju un arī par to būs mans stāsts – mana pirmā starptautiskā jauniešu apmaiņa, kurai biju projekta koordinatore.
Viss sākās ar to, ka aizbraucu savā pirmajā jauniešu apmaiņā uz Spāniju 2009. gadā.
Un pēc tās arī dzima motivācija, ka noteikti pati gribu uzrakstīt savu apmaiņas projektu. Pēdējo divu gadu laikā, darbojoties jauniešu organizācijā Radi Vidi Pats, tika uzkrāta pieredze citos apmaiņas projektos. Pagājušā gada maijā Slovākijā biju uz kontakveidošanas semināru, kur arī iepazinos ar līdzīgi domājošiem jauniešiem.
Tur arī vizuāli attīstījām manu ideju par riteņu pārstrādi. It kā viss labi, partneri atrasti un ideja arī gatava, bet esot atpakaļ Latvijā, sāku domāt vai man tas jaunam skuķim būs vispār pa spēkam 20 gadu vecumā ko tādu paveikt, jo tur biju viena no jaunākajām dalībniecēm.
Bet ziniet – izdevās! Liels paldies man ir jāsaka maniem organizācijas Radi Vidi Pats biedriem un it īpaši Agatai, kura mani atbalstīja un iedvesmoja. Ja rakstīšanas procesā, kaut kur iestrēgu ar idejām, tad viņa man palīdzēja tikt uz priekšu.Tam pa vidu vēl biju uz vienām apmācībām uz apstiprināto projektu tikšanos, kur mūs mazliet jau sagatavoja, tam, ko varētu sagaidīt no mūsu projektiem. (Bet realitātē piedzīvot to visu bija pavisam citādāk :D)
 |
| Nacionālās aģentūras apmācībās. |
Brīdī, kad projekts bija apstiprināts, bija liels prieks un tas nozīmēja to, ka nu vairs nav kur atkāpties. Jūnijā sākumā mums Latvijā notika iepriekšējā plānošanas vizīte ar valstu līderim no Latvijas, Igaunijas, Slovākijas un Nīderlandes. To man palīdzēja vadīt mūsu brīvprātīgā Natālija no Serbijas. Pirms tam gatavojāmies arī šai vizītei, kur visas lietas ar Natāliju man ,protams, bija jāizrunā angļu valodā, kas ,protams, man bija izaicinājums, cik labi spējam sagatavoties vadīt kādu pasākumu citā valodā. Plānošanas vizīte noritēja ļoti veiksmīgi, jo visi līderi jau tad savā starpā sadraudzējās un nevarēja sagaidīt, kad sāksies pati apmaiņa.
19.jūlija vakarā viņi ieradās – visi slovāki, igauņi, nīderlandieši un latvieši, kopā bijām 22 jaunieši. Nu viņi visi bija Vides mājas sētā un man bija jāsāk saorganizēt internacionālā jauniešu grupa, izaicinājums man un jautri viņiem. Jo viņu priekšā nebija nopietna, veca tante, bet gan jauna smaidīga meitene. Un uzreiz varu pateikt, ka ar dzimumu vienlīdzību mums šoreiz neizdevās, jo puišu bija vairāk. Pa dienu vēl uztraucos par vienu no Nīderlandiešu dalībniekiem, kurš gandrīz nokavēja lidmašīnu, bet beigu beigās viss bija kārtībā.
Pirmais vakars kopā tika pavadīts ļoti jauki. Devāmies uz jūrmalu, kur notika arī iepazīšanās vienam ar otru, kopīga saulrieta vērošana, vakara pelde. Pa dienu taisot dalībnieku sarakstu biju pamanījusi, ka vienam no nīderlandiešu dalībniekiem tajā dienā bija dzimšanas diena, tad arī viņu pludmalē apsveicām ar kliņģeri un jaukā svecīšu noskaņā nobeidzām pirmo vakaru.
Pirmais kopīgais rīts. Man tas bija smags, jo biju gulējusi tikai dažas stundas. Bija jāceļas agri, jo bija lietas, kuras vēl bija jāpaspēj izdarīt pirms paši dalībnieki bija piecēlušies. Nekad neaizmirsīšu kā ar Natāliju pa nakti vēl parunājām nākamās dienas aktivitātes, jo pirmo dienu bijām paņēmušas uz saviem pleciem no aktivitāšu organizēšanas puses. Pārējiem līderiem ļāvām gulēt un atpūsties (nākamreiz gan tā vairs nebūs). Atceros, ka abas bijām tik pārgurušas, ka tajā rītā pat aizgulējāmies un skriešus dabūjām skriet uz hosteli, kur dzīvoja dalībnieki, lai sagatavotu viņiem brokastis. Brīvprātīgā Marta no Portugāles tikmēr palīdzēja mums taisīt pasākuma programmu. Pirmajā rītā es jau biju skrējienā. Pirmās divas naktis dzīvoju Vides mājā pie Natālijas, bet tad pārvācos uz republikas ielas hosteli pie pārējiem, jo ar visiem kopā tomēr bija foršāk, kaut arī Vides mājas balkons bija ļoti ērts:)
Desmitos mums sākās programma. Projekta aktivitātes mums notika Vides mājā. Kamēr dalībnieki brokastoja, tikmēr mēs ar Natāliju sagatavojām visu Vides mājā. Dienas otrajā daļā ar pārējiem līderiem uztaisījām sapulci precizējot katra līdera uzdevumus, kurus jau iepriekš bijām izrunājuši iepriekšējā plānošanas vizītē. Tas bija tas, kas apmaiņai un man bija vajadzīgs, savādāk jau pirmajā dienā domāju, ka neizdzīvošu līdz apmaiņas beigām. Bet viss izvērtās ļoti labi, iesākumā jau vienmēr ir maziņš stresiņš, bet tas viss piederās pie piedzīvojuma.
Pirmais rīts, izskatījās, ka dalībnieki bija ļoti apmierināti un laimīgi. Jo man kā projekta koordinatorei bija svarīgi, lai visi justos labi. Bija saulaina diena un varējām sākt mūsu iepazīšanās aktivitātes un visu pārējo. Man bija prieks, ka spējām vienoties ar līderiem un katrs bija atbildīgs par kādu no programmas daļas. Apmaiņas pirmās dienas dalībnieki iepazinās viens ar otru un apkārtējo vidi. Katrs parādīja savu labo piemēru, kā no kaut kā jauna lietota var izveidot otreizlietojamas lietas. Katra valsts prezentēja pārējiem savas idejas. Takā apmaiņa mums bija par riteņu pārstrādi, tad pašus riteņus modelējām, taisījām un krāsojām četras dienas. Citam pat nepietika un vajadzēja vairāk.
Dalībnieki bija tik ļoti aizrāvušies ar šīm riteņu darbnīcām, ka bieži vien pat izlaida tējas pauzes, lai tikai ātrāk varētu ķerties klāt riteņu taisīšanai. Pie riteņu darbnīcām mums bija pieaicināti eksperti: Toms Erenpreiss, kurš iepazīstināja ar riteņu attīstības vēsturi un Gatis Kreicbergs, kurš palīdzēja riteņu konstruēšanā.
Pie riteņu konstruēšanas viņi darbojās internacionālās grupās, kas labāk palīdzēja iepazīt citu valstu kultūru. Septītajā dienā devāmies izmēģinājuma braucienā uz saunu ārpus Liepājas, tie bija 14km kurus jaunajiem velosipēdiem vajadzēja pieveikt.
Tā bija atslodzes diena, kad dalībnieki varēja tikt ārpus pilsētas. Tam visam pa visu mums bija nacionālie vakari, kurs katrs savu valsti prezentēja kādā veidā vien gribēja. Pārsvarā tā bija deja, prezentācija vai kāda interaktīva spēle.
Projekta laikā jaunieši ne tikai taisīja riteņus, bet arī iepazina Liepājas apkārtni un devās ekskursijā uz Karostas cietumu. Apmaiņas pēdējā dienā mēs devāmies galvenajā noslēguma parādē pa pilsētu. Jauniešiem bija gan pašu izgatavoti kostīmi, gan maskas, tādā veidā piesaistot Liepājnieku uzmanību. Gan Liepājas visiem, gan iedzīvotājiem bija iespēja redzēt šo parādi ar jaunizveidotajiem velosipēdiem un kā saka paši dalībnieki, viņiem parāde esot ļoti patikusi.
Domāju, ka tieši šī apmaiņa par velosipēdiem ir īsts pierādījums lieliskam projektam, kur pēc tam dalībniekiem ir redzams taustāms rezultāts. Nīderlandiešiem viņu zemē ir daudz salūzušu velosipēdu, tāpēc viņi šo ideju aizvedīs līdzi uz savu valsti, lai arī tur sāktu no vecām velosipēdu detaļām taisīt jaunus riteņus. Visi dalībnieki no šī projekta sev ieguva pozitīvas emocijas un gandrīz visi apgalvoja, kad atgriezīsies mājās viņi varēs salabot savus saplīsušos velosipēdus, jo nu zinot kā tas ir jādara.
Protams neiztikām arī bez balītēm, jo ja dienas laikā skrēju vairāk apkārt par organizatoriskām lietām, tad vakaros izmantoju visas iespējas, lai pabūtu kopā ar visu grupu un tākā dzīvojām centrā, tad visiem iemīļots bija Fonteins. PIlnīgi pati nesaprotu uz kādām baterijām visu projekta laiku dzīvojos, jo pa nakti tikai dažas stundas tika gulētas un no rīta man bija jābūt pirmajai augšā, lai palīdzētu sagatavot brokastis un būtu gatava programmai.
Dzīvojot hostelī, mēs nebijām vienīgie, kas tur uzturējās un visu laiku iepazināmies ar dažādiem ārzemniekiem no Austrālijas, Anglijas, Francijas, Zviedrijas, Jaunzēlandes.tas bija kārtīgs kultūras kokteilis. Nebija viegli, kad projekts notika Summer Sound festivāla laikā. Nebiju domājusi, ka Vides māja būs jānorobežo ar sarkano lenti, jo iereibušie festivāla apmelētāji bija tik ļoti ieinteresēti mūsu pasākumā, ka nevarējām no viņiem tikt vaļā. Pa nakti daži gudrīši bija izmantojuši pirmā stāva terasi, kur pārlaist nakti un nākamā dienā lūdzās, lai viņiem izīrē dīvānu. Nu katrā ziņā mums gāja jautri :)
Šī bija man pirmā jauniešu apmaiņa un nedomāju, ka tās būs pēdējā. Šajās desmit dienās esmu izgājusi cauri asarām un priekiem, bet tas ir bijis to vērts. Esmu ieguvusi neatsveramu pieredzi savai turpmākajai dzīvei. Izgaršoju emociju virpuli visdažādākajos veidos un viennozīmīgi varu teikt, ka šīs divas nedēļas gan manu, gan dalībnieku dzīvi padarīja daudz krāsaināku.
Vislielāko gandarījumu saņēmu apmaiņas noslēgumā, kad pēdējā vakarā daudzi no dalībniekiem man pienāca klāt personīgi un pateicās par šo iespēju, ka esmu noorganizējusi šo projektu priekš viņiem J Tā sajūta bija tik forša!
